Saskaņā ar mušu senču ticējumiem raganas, burvji un skauģi visrosīgākie ir tieši saulgriežos.
Kāpēc skauģi folklorā ir tikpat jauni kā raganas un burvji, kā cilvēks iegūst spēju noskaust un kā sevi no tā pasargāt?
RŪTA MUKTUPĀVELA
- Nodarbošanās: Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore, Zinātniskās pētniecības centra vadošā pētniece.
- Zinātniskās intereses: kultūras teorija un kultūras antropoloģija; etniskā identitāte globalizācijas apstākļos; neformālā starpkultūru komunikācija; jaunās reliģiskās kustības un to prakses.
- Ieteikums: jo cilvēks ir garīgi attīstītāks, atvērtāks un sirsnīgāks, jo labāk viņam klājas.
Še tev piga!
Priekšstati par skaudību un skauģiem tradicionālajās kultūrās ir Joti izplatīti, taču arī aizsardzības paņēmienu ir daudz, turklāt tie ir ļoti vienkārši. Vispopulārākais amulets, lai pasargātu sevi no skauģa acs, bija kāds parasts ass priekšmets: adata, nazītis, nagla, skuju koka zars. Tapēč cilvēki mēdza (un dara to joprojām) piespraust pie apģērba adatu, bet kūtīm un klētīm zem sliekšņa lika dadžus vai sienā iedzina naglu. Asuma semantika tika pārnesta arī uz citām “asām" lietām: pipariem, nātrēm, sāli, kodīgām smakām.
Populārs amulets, kas pasargāja no skauģiem, bija paUavs, ko saimnieki mēdza piestiprināt pie mājas durvīm. Dažās tautās tos lika ar galiem uz augšu, dažās - uz leju. Latvieši pakavu parasti liek uz augšu, lai tas līdzinātos pilnības kausam, kas simboliski piepildās ar labklājību. Starp citu, pakavs pēc formas atgādina dzemdi, dzīvības dēvēju. Senos laikos cilvēki domāja, ka pasargāt no skauģiem var jebkas, kas saistīts ar auglību. Seno grieķu amuleti pret ļauno aci bijuši faila formā. Senajiem romiešiem pat bijusi sava dievība, ko sauca Fascinus. To arī simbolizēja falla figūriņas, bet viņa funkcija bija sargāt saimnieku no skauģiem. No skauģa skatiena varēja pasargāt pat vienkārša piga, jo tā imitē dzīvības ieņemšanas aktu. Protams, tas ir nepieklājīgs žests, taču vienlaikus tas nozīmē arī auglību un vitalitāti - to, ko skauģis vēlas atņemt.
Universāls aizsardzības paņēmiens ir sarkana krāsa, piemēram, sarkans lakatiņš vai sarkans dzīpars, aptīts ap rokas locītavu. Simboliski noskaušana ir dzīvības spēku atņemšana, bet sarkanā krāsa daudzu tautu priekšstatos nozīmē asinis, tātad arī dzīvību. Skauģis ar savām darbībām it kā izsūc spēkus, enerģiju un vitalitāti no apkārtējiem, bet sarkanais demonstrē dzīvības spēku pārpilnību un tādā veidā ignorē kaitējumu. Vēl ticēja, ka no ļaunas acs pasargā ūdens. Skauģis izsūc dzīvības spēku tā, ka cilvēks it kā nonīkst, izkalst, un ūdens ir tas, kas atdod cilvēkam vai lopam dzivibas spēkus. Varbūt tāpēc mēs vēl joprojām mēdzam nospļauties pār plecu, ja sākam šaubīties par pozitīvu kādas ieceres iznākumu, lai kāds nenoskauž, jo siekalas ir visātrāk pieejams šķidruma veids.
Es gan gribētu atgādināt, ka priekšstati par skaudību un ļauno aci pieder nevis reālajai, bet mītiskajai pasaulei. Psihologiem labi zināms ir tā sauktais projekcijas fenomens, kas nozīmē, ka cilvēki tās īpašības, kas raksturīgas viņiem pašiem, nereti mēdz piedēvēt apkārtējiem. Tāpēc apgalvot, ka latvieši ir viena skaudīga un nenovīdīga tauta, var tikai dusmīgs un ļauns indivīds, kas būtībā pats tāds ir. Esmu pārliecināta, ka garīgi attīstītam, dzīvespriecīgam, atvērtam un sirsnīgam cilvēkam nekādi skauģi nevar kaitēt, jo viņš vienkārši nedomā tādās kategorijās. Viņa ikdiena rit citā dimensijā, piemēram, tieksmē un prasmē palīdzēt, just līdzi, dalīties savā priekā un arī labklājībā. Skaidrs, ka šajā pasaulē absolūti laimīgu cilvēku nav un nevar būt. Katram ir savas veiksmes un mazāk veiksmīgas dienas. Tada ir realitāte, bet viss slēpjas attieksmē. Vai nav tā, ka visvairāk sev nodarām pāri paši? Ar skaudīgām, naidīgām domām, dusmām un agresivitāti paši sevi spējam iznīcināt daudz ātrāk un veiksmīgāk nekā visspēcīgākie pasaules burvji, raganas un skauģi, ja arī pieņemtu, ka tādi tomēr eksistē.
Iz latviešu tautas pūra lādes
- Atzīdeņi, tādi bērni, kas tai laikā, kad mātes krūti zīž, ir kādu dienu, kādu nakti nezīdināti iztikuši, varot tūliņ, tiklīdz kādu lopu redzot, to noskaust, ja sakot: “Kas tas par brangu!” Pēc tiem vārdiem lopam lecoties lēkme (vaina). (Brīvzemnieka krājums, Lazdona. LD VII, 1,687)
- Kad māte, atstādama bērnu mājā, īpaši ar pirmo bērnu, paliek kaut kur dienā par ilgu, tā ka gailis viņu aizdzied, un tad zīda bērnu, tad tāds bērns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka, tiklīdz tas paskatās savām acīm uz kādu bērnu, tad tas neguļ pa nakti, tiek bīstami slims. Kad atzīdelis paskatās uz lopu, arī tas nostāj ēst, nīkst, kamēr beidzas. Gudras sievas prot sastādīt zāles ari pret kaitēm, kas cēlušās caur atzīdeli. (S. Novickis, Ilūkste)
- Bērnu nedrīkst atstāt bez zīdīšanas no saules līdz saulei vai ari no gaismas līdz gaismai, citādi izaugs par atzīdeli. (A. Aizsils, Kalsnava)
- Ja lopu apbrīno atzīdelis, tad lops izkalst. (A. Aizsils, Kalsnava)
Ja bērns, uz kuru paskatās un ' kuru paslavē kāds svešs cilvēks, kļūst nemierīgs, sāk raudāt, pirmais, ko joprojām dara tantes un vecmāmiņas, - nomazgā mazā sejiņu ar aukstu ūdeni, lai novērstu “nodarījumu”.
No atzīdeņa līdz mītam par Edipu
Kad sāku pētīt Edipa mītu un tā saknes, nonācu līdz jēdzienam “atzīdenis”. Tas ir sens latviešu valodas vārds, kas mūsdienās jau aizmirsts, pat vārdnīcās to vairs neatrast. Taču 20. gadsimta sākumā Kārļa Milenba-ha un Jāņa Endzelina sastādītajā Latviešu valodas vārdnīcā šis vārds ir paskaidrots. Tas ir cieši saistīts ar arhaiskiem priekšstatiem, kas fiksēti latviešu tradicionālajā kultūrā un norāda uz veidu, kā cilvēks var iegūt tā saukto ļauno aci. Proti, kad mazuli atšķir no krūts un nebaro viņu ar mātes pienu ilgāk par diennakti, bet pēc tam tīši vai netīši atkal atsāk barot ar krūti, bērns kļūst par at-zīdeni, kuram tad ari tiek piedēvēta pārdabiska spēja noskaust, tas nozīmē - ar skatienu un vārdu vien kaitēt lopiem, labībai, grūtniecēm, maziem bērniem un pat audumam stellēs. Līdzīgi uzskati ir fiksēti ari citās pasaules malās: Grieķijā, Tuvajos Austrumos, Indijā, Īrijā, Krievijā, Lietuvā un daudzviet citur.
Ar laiku daudzās vietās pasaulē aizmirsušies senie priekšstati par to, kā rodas skaudīgā acs, bet latviešu folklorā tie joprojām ir ļoti labi saglabājušies. Vēl pagājušajā gadā Dagdas apvidū teicēji zināja stāstīt tādus ticējumus par ļauno aci, kuri precīzi atkārto šis senās formulas.
Ticējumi par atzīdeni, manuprāt, ir saistīti ar pasaulē labi zināmo Edipa mitu. Ari Edips agrā bērnībā tiek atšķirts no savas mātes, bet vēlāk, likteņa vadīts, atgriežas pie viņas. Mītiskajai domāšanai ir raksturīgas šādas dziļas, universālas struktūras, kas tiek izteiktas tēlaini, lai cilvēkiem būtu saprotamas. Edipa mīts būtībā ir stāsts par bērnu, kurš pamests un jau pieaudzis nejauši atgriežas pie savas mātes krūts. Ja mita elementus interpretē katru atsevišķi, tie atklāj universālu priekšstatu kopumu, k»s„ skaidro noteiktas darbības jēgu, šajā gadījumā, iespējams, šķiršanas no krūts rituālu. Grieķu mītos Edips, protams, netiek saukts par atzīdeni vai skauģi, taču saskaņā ar mitu viņa incestuālo attiecību dēļ visu valsti pārņem mēris, neraža, bads, sievietes kļūst neauglīgas, lopi nobeidzas. Lai to mainītu, Edips, uzzinājis patiesību par savu izcelsmi un nejauši pastrādātajiem noziegumiem, pats sev atņem redzi ar mātes Jokas-tes grezno saspraudi. Kāpēc viņš tā rīkojas? Manuprāt, šis motīvs Sofokla Edipa mīta versijā nav nejaušs, tas citē Senajā Grieķijā izplatītu priekšstatu par to, ka ļaunā acs, kas kaitē apķārtējiem, irjāiznlcina.
Ceļa atpakaļ nav
Latviešu tradicionālajā kultūrā atzldeņi un skauģi tiek uztverti gluži tāpat kā raganas un burvji, jo viņi ir cilvēki, kas īsti nepieder ne šai, ne tai pasaulei.
Latviešiem bērna atšķiršana no mātes krūts vēl 19. gadsimtā bija izteikti ritualizēta. Tie bija ģimenes svētki, kuros aicināja tuviniekus, gatavoja mielastu, bērnam šuva speciālu auduma somiņu. Tajā lika nazīti, naudu, pīrāga gabalu, bērnam uzvilka viņa pirmos zābaciņus vai vilnas zeķītes. Šis paražas aprakstīja latviešu etnologs Eduards Volters. Tas viss simbolizēja mazuļa ceļojumu lielajā pasaulē, to, ka viņam jāsāk kļūt patstāvīgam, savukārt mātei šie svētki nozīmēja gatavību ieņemt jaunu dzīvību. Ceļa atpakaļ nav, dzīvē jāiet uz priekšu. Ja pēkšņi reiz atšķirtais bērns atkal ticis pie krūts, viņš it kā atgriežas iepriekšējā statusā un noārda gadsimtiem ilgi pastāvējušo sociālo kārtību. Tas nozīmē, ka viņš it kā iestrēgst pārejas posmā. Līdzīgu attieksmi pret tiem, kas nav pārvarējuši kādu pārejās slieksni, varam vērot arī attiecībā, piemēram, uz vilkačiem, burvjiem vai spokiem, kas nav ne cilvēki, ne dievības.
Latviešiem bērna atšķiršana no mātes krūts vēl 19. gadsimtā bija izteikti ritualizēta. Tie bija ģimenes svētki, kuros aicināja tuviniekus, gatavoja mielastu, bērnam šuva speciālu auduma somiņu. Tajā lika nazīti, naudu, pīrāga gabalu, bērnam uzvilka viņa pirmos zābaciņus vai vilnas zeķītes. Šis paražas aprakstīja latviešu etnologs Eduards Volters. Tas viss simbolizēja mazuļa ceļojumu lielajā pasaulē, to, ka viņam jāsāk kļūt patstāvīgam, savukārt mātei šie svētki nozīmēja gatavību ieņemt jaunu dzīvību. Ceļa atpakaļ nav, dzīvē jāiet uz priekšu. Ja pēkšņi reiz atšķirtais bērns atkal ticis pie krūts, viņš it kā atgriežas iepriekšējā statusā un noārda gadsimtiem ilgi pastāvējušo sociālo kārtību. Tas nozīmē, ka viņš it kā iestrēgst pārejas posmā. Līdzīgu attieksmi pret tiem, kas nav pārvarējuši kādu pārejās slieksni, varam vērot arī attiecībā, piemēram, uz vilkačiem, burvjiem vai spokiem, kas nav ne cilvēki, ne dievības.
Senie ticējumi vēsta, ka tieši saulgriežos sarosās pārdabiskās būtnes, jo gan vasaras, gan ziemas saulgriežos daba un Saule atrodas tādā kā starpstāvoklī.
Sociālā domāšana pieprasa skaidru traktējumu, visu salikt noteiktos plauktos, tāpēc visas neskaidri definējamās būtnes -atzīdeņi, ļaunači, skauģi, spoki, raganas un burvji - nonāk vienā kategorijā, un viņiem tiek piedēvētas neparastas, maģiskas un pat dēmoniskas īpašības. Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc senie ticējumi vēsta, ka tieši saulgriežos sarosās pārdabiskās būtnes, bija priekšstats par to, ka gan vasaras, gan ziemas saulgriežos daba un Saule atrodas tādā kā starpstāvokli. Tāpēc ari cilvēki ticēja, ka saulgriežos visvairāk jāsargājas no ļaunās acs.
Ja slavē, tad skauģis
Zemkopju sabiedrībās skaudība ir cieši saistīta ar resursu iz-smeļamibas apzināšanos. Ja vienam ir vairāk, tas nozīmē, ka otram būs mazāk. Ja kaimiņam ir vairāk nekā man, tas nozīmē, ka kaut kādā veidā viņš man ir atņēmis manu daļu. Tie ir ļoti primitīvi un naivi priekšstati, kas būtībā ļauj attaisnot pašam savu slinkumu, kūtrumu un neizdarību. Latviešu tradicionālajā kultūrā no skauģiem un raganām visbiežāk tiek sargāti bērni, lopi un labība. Tie bija resursi, par kuriem visvairāk uztraucās, jo tie saistīti ar izdzīvošanu un visas sabiedrības nākotni. Jo vairāk lopu un labības, jo bagātāks, jo vairāk bērnu var radīt un izaudzināt. Un tas bija ļoti nozī-. migi. īpaši daudz ticējumu par noskaušanu attiecas uz maziem bērniem, un tie saglabājušies līdz pat mūsdienām, piemēram, ja bērns, uz kuru paskatās un kuru paslavē kāds svešs cilvēks, kļūst nemierīgs, sāk raudāt, pirmais, ko joprojām darā tantes un vecmāmiņas, - nomazgā mazā sejiņu ar auksta ūdeni, lai novērstu “nodarījumu!
Latvieši pakavu parasti liek ar zariem uz augšu, lai tas līdzinātos pilnības kausam, kas simboliski piepildās ar labklājību. Starp citu, pakavs pēc formas atgādina dzemdi, dzīvības dēvēju.
Senajos priekšstatos ļauna varēja būt ne tikai acs, bet arī mēle. Ļoti bieži skatiens,;kas nevēl neko labu, nāk kopā ir glaimojošiem vārdiem, piemēram; 'Ak, cik skaisti tavi sivēni!'’-' vai “Cik laba tava dzīve!” Senajam latvietim uzreiz bija skaidrs, ka īsts labvēlis tā nerunātu, jo dārza, labības lauku, zirgu, govju un labklājības slavēšana viņam saistās ar noskaušana. Ja kāds svešinieks slavēja bērnu, māte, lai viņu pasargātu, mēdza trīs reizes pārspļaut sev pār plecu, turēja dūrē pigu vai, atbildot uz slavinājumiem, klusi nomurmināja: “Tava pakaļa skaista!”
