Šķīsta kā lilija, vienkārša kā balodis, paklausīga kā eņģelis - tā laikabiedri esot raksturojuši Svēto Ritu. Viņa ir viena no visvairāk mīlētajām svētajām katoļu baznīcā, iespējams, tāpēc, ka viņai atšķirībā no daudzām svētajām bijis parastas sievietes liktenis: vīrs, bērni, ģimenes rūpes un prieki, kaislības un satricinājumi. Varbūt tieši par to Rita ir saņēmusi svētuma slavu, turklāt viņu dēvē par neiespējamo lietu svēto, jo, vēršoties pie viņas, daudziem ir izdevies atrisināt šķietami neatrisināmas un bezcerīgas problēmas.
SVĒTĀ RITA
Rita piedzima 1381. gadā Antonioun Amatas Lotti ģimenē kā vienīgais bē^1 jo vecāki, ļoti dievbijīgi kristieši, bija jaU krietni gados. Ļoti iespējams, ka, tāpat kā daudzos Bībelē aprakstītajos gadljum°s’ ari Rita bija no Dieva izlūgtais bērns glu' ži kā Svētais Jānis Kristītājs, kas Svētajai Elizabetei piedzima jau prāvā vecumā, apliecinādams, ka Dievam nav nekā neiespējama”. Ritas dzimšanas vieta ir Rokaporenas ciematiņš Umbrijas apvidū, kas pirms viņas jau bija baznīcai dāvājis tādus izcilus svētos kā Benediktu no Nursijas un viņa māsu Svēto Sholastiķu, Svēto Francisku un Svēto Klāru no Asīzes un daudzus citus labi pazīstamus un iecienītus svētos.
SVĒTĀ RITA
- Dzimusi 1381. gadā Umbrijā, Itālijā.
- Mirusi 1457. gadā Kašas klosteri.
- Piemiņas diena - 22. maijs.
- Kristīgo ģimeņu aizbildne.
No Dieva izlūgtais bērns
Rita piedzima 1381. gadā Antonioun Amatas Lotti ģimenē kā vienīgais bē^1 jo vecāki, ļoti dievbijīgi kristieši, bija jaU krietni gados. Ļoti iespējams, ka, tāpat kā daudzos Bībelē aprakstītajos gadljum°s’ ari Rita bija no Dieva izlūgtais bērns glu' ži kā Svētais Jānis Kristītājs, kas Svētajai Elizabetei piedzima jau prāvā vecumā, apliecinādams, ka Dievam nav nekā neiespējama”. Ritas dzimšanas vieta ir Rokaporenas ciematiņš Umbrijas apvidū, kas pirms viņas jau bija baznīcai dāvājis tādus izcilus svētos kā Benediktu no Nursijas un viņa māsu Svēto Sholastiķu, Svēto Francisku un Svēto Klāru no Asīzes un daudzus citus labi pazīstamus un iecienītus svētos.
Lūdzot par vīra slepkavu un dēlu nāvi
Sešpadsmit gadu vecumā Rita tika izdota par sievu Paolo Mančini, straujas dabas cilvēkam, kurš sadusmojies ātri vien ķērās pie ieročiem; arī par labu kristieti viņu varēja dēvēt tikai nosacīti. Laulībā piedzima divi dēli. Rita bija priekšzīmīga sieva un māte, kaut arī tas nebūt nebija viegli, daudzreiz bija jācieš vīra ātrsirdības un neapdomības dēļ. Tikai viņas lūgšanu, pacietības un maiguma ietekmē Paolo pārveidojās un ar laiku nopietni pievērsās kristīgajai ticībai. Paolo pārvērtība bija tik dziļa, ka viņš pat atteicās nēsāt ieročus, kas tiem laikiem bija diezgan neparasti.
Rita un Paolo kopā nodzīvoja astoņpadsmit gadus, tomēr šī laulība pārtrūka ļoti traSapratusi, ka nespēj dēlus atrunāt no nodoma atriebt tēva nāvi, izmisumā Rita lūdzās, lai labāk Dievs atņem viņai bērnus, nekā pie|auj, ka tie aptraipa rokas ar asinīm un krīt nāvīgajā grēkā. Dievs Ritu uzklausīja -abi zēni viens pēc otra saslima un nomira, uz vi veltītu Dievam un lūgšanām. Tomēr viņas lūgums pēc uzņemšanas tika noraidīts - klostera vadība baidījās, vai tikai Rita neiesaista arī turienes ļaudis iespējamajos atriebības plānos, turklāt klosterī vispār nebija pieņemts uzņemt atraitnes. Kad Ritas lūgums tika noraidīts vēl vairākas reizes, kādā lūgšanā sievietei parādījās Svētais Jānis Kristītājs, Svētais Augustīns un Svētais Nikolajs no Tolentīno, 13. gadsimta augustīniešu tēvs, kura kanonizācijas process Ritas dzīves laikā vēl nebija beidzies. Šie svētie aicināja Ritu viņiem sekot. Neizprotot, vai tas ir sapnis vai īstenība, Rita sekoja, bet, kad vīzija izgaisa, viņa pēkšņi bija nonākusi augustīniešu klostera telpās. Klostera vadība bija bezgala pārsteigta par to, kā Rita bija iekļuvusi klosterī, jo visas durvis bija noslēgtas, un, iztulkojusi šo brīnumu kā zīmi, ka Dievs vēlas, lai Rita būtu šā klostera mūķene, viņu tomēr pieņēma.
Klostera dzīvē Rita pilnībā pievērsās lūgšanām, gandarīšanai un gavēņiem. Reiz, kamēr sieviete bija iegrimusi lūgšanās, no krustā piesistā Jēzus ērkšķu kroņa atdalījās viens ērkšķis un iedūrās Ritas pierē. Brūce viņai sagādāja daudz ciešanu, jo nepārtraukti strutoja un briesmīgi smakoja, tāpēc mūķenei nācās piecpadsmit gadu dzīvot vienatnē, nošķirtai no citām māsām. Netrūka arī tādu māsu, kas uzskatīja, ka smakojošā brūce Ritas pierē ir viņai uzlikts Dieva sods par vīra grēkiem. Cilvēki no Ritas izvairījās, taču viņa visas mokas pazemīgi panesa, veltot tās Dievam. Klosterī Rita nodzīvoja četrdesmit gadus.
Rita un Paolo kopā nodzīvoja astoņpadsmit gadus, tomēr šī laulība pārtrūka ļoti traSapratusi, ka nespēj dēlus atrunāt no nodoma atriebt tēva nāvi, izmisumā Rita lūdzās, lai labāk Dievs atņem viņai bērnus, nekā pie|auj, ka tie aptraipa rokas ar asinīm un krīt nāvīgajā grēkā. Dievs Ritu uzklausīja -abi zēni viens pēc otra saslima un nomira, uz vi veltītu Dievam un lūgšanām. Tomēr viņas lūgums pēc uzņemšanas tika noraidīts - klostera vadība baidījās, vai tikai Rita neiesaista arī turienes ļaudis iespējamajos atriebības plānos, turklāt klosterī vispār nebija pieņemts uzņemt atraitnes. Kad Ritas lūgums tika noraidīts vēl vairākas reizes, kādā lūgšanā sievietei parādījās Svētais Jānis Kristītājs, Svētais Augustīns un Svētais Nikolajs no Tolentīno, 13. gadsimta augustīniešu tēvs, kura kanonizācijas process Ritas dzīves laikā vēl nebija beidzies. Šie svētie aicināja Ritu viņiem sekot. Neizprotot, vai tas ir sapnis vai īstenība, Rita sekoja, bet, kad vīzija izgaisa, viņa pēkšņi bija nonākusi augustīniešu klostera telpās. Klostera vadība bija bezgala pārsteigta par to, kā Rita bija iekļuvusi klosterī, jo visas durvis bija noslēgtas, un, iztulkojusi šo brīnumu kā zīmi, ka Dievs vēlas, lai Rita būtu šā klostera mūķene, viņu tomēr pieņēma.
Klostera dzīvē Rita pilnībā pievērsās lūgšanām, gandarīšanai un gavēņiem. Reiz, kamēr sieviete bija iegrimusi lūgšanās, no krustā piesistā Jēzus ērkšķu kroņa atdalījās viens ērkšķis un iedūrās Ritas pierē. Brūce viņai sagādāja daudz ciešanu, jo nepārtraukti strutoja un briesmīgi smakoja, tāpēc mūķenei nācās piecpadsmit gadu dzīvot vienatnē, nošķirtai no citām māsām. Netrūka arī tādu māsu, kas uzskatīja, ka smakojošā brūce Ritas pierē ir viņai uzlikts Dieva sods par vīra grēkiem. Cilvēki no Ritas izvairījās, taču viņa visas mokas pazemīgi panesa, veltot tās Dievam. Klosterī Rita nodzīvoja četrdesmit gadus.
Rožu smarža no brūces
Savas dzīves pēdējos četrus gadus, būdama smagi slima, Rita pavadīja uz gultas. Īsi pirms nāves strutojošā brūce uz pieres kļuva rubīnsarkana un sāka izdalīt saldu rožu smaržu, bet, kad Rita 1457. gada 22. maijā nomira, smarža sāka izdalīties no visas viņas miesas un klostera baznīcas zvani sāka zvanīt paši no sevis. Ļaužu, kas vēlējās no Ritas atvadīties, bija tik daudz, ka nācās mūķenes mirstīgās atliekas izlikt baznīcā, un, tā kā Ritas ķermenis nesāka trūdēt, to tā arī atstāja baznīcā. Tas Kašā aplūkojams vēl šobaltdien. Pāvests Leons XIII 1900. gada 24. maijā pasludināja Ritu no Kašas par svēto, bet 2000. gadā Svētās Ritas mirstīgās atliekas tika svinīgi pārvestas uz Romu.
Svētā Rita parasti tiek attēlota ar rozi un krucifiksu rokās, kā arī ar ērkšķi, kas iedūries viņas pierē. Lūgšanās viņa tiek dēvēta par Umbrijas dārgakmeni, aizbildni bezcerībā un nomaldījušos labvēlīgo zvaigzni, par neiespējamo lietu svēto. Ritu piesauc, lūdzot palīdzēt bezcerīgās un neatrisināmās situācijās, pie viņas vēršas, lūdzot palīdzību laulības problēmu risināšanā.
Svētā Rita parasti tiek attēlota ar rozi un krucifiksu rokās, kā arī ar ērkšķi, kas iedūries viņas pierē. Lūgšanās viņa tiek dēvēta par Umbrijas dārgakmeni, aizbildni bezcerībā un nomaldījušos labvēlīgo zvaigzni, par neiespējamo lietu svēto. Ritu piesauc, lūdzot palīdzēt bezcerīgās un neatrisināmās situācijās, pie viņas vēršas, lūdzot palīdzību laulības problēmu risināšanā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru