Mūsdienās rakstniece Žorža Sanda ar savu parādīšanos sabiedrībā nekādu lielu vētru nesaceltu, taču laikā, kad viņa dzīvoja, citādības zīmogs viņai tika uzspiests ātri. Sieviete, kura publicējas, staigā vīrieša drēbēs un nekautrējas pati izvēlēties vīriešus. 19. gadsimta sabiedrībai bija pamats viņu pasludināt par pašu nelabo.
ŽORŽA SANDA
- Piedzima 1804. gada 1. jūlijā.
- Viņas īstais vārds bija Amandīne Aurora Lusila Dipēna.
- Savas rakstnieces karjeras sākumā viņa pieņēma pseidonīmu Žoržs Sands (George Sand).
- Sarakstījusi ap sešdesmit romānu: Indiāna, Valentīna, Konsuela, Mazā Fadete, Viņa un viņš un citus.
- Saglabājies arī daudz vēstuļu, ko Žorža Sanda rakstījusi saviem tuviniekiem, draugiem un paziņām.
- Viņai patika valkāt vīriešu apģērbu, dažkārt pat uzvesties kā vīrietim. Žorža Sanda nomira 1876. gada 8. jūnijā.
Bērnību Amandīne Aurora Lusila Dipē-na pavadīja gan pie mātes, gan pie vecmāmiņas, gan arī klosterī. Tēvs Moriss bija cēlies no dižciltīgas dzimtas un kļuvis par karavīru, diemžēl viņš agri nomira; māte Sofija, izbijusi prostitūta, šķiet, mīlēja savu meitu, taču mēdza pret viņu izturēties visnotaļ skarbi.
Daļa rakstnieces biogrāfijas pētnieku uzskata viņu par iedvesmojošu personību, gudru un apbrīnojamu sievieti. Piemēram, vācu rakstniece Dora Dunkere Žoržu Sandu parādījusi kā trauslu, emocionālu, bet reizē arī drošu būtni; franču rakstnieks Andrē Moruā domāja, ka viņa bija spējīga sieviete, kura meklēja savas dzīves laimīgo mīlestību. Kas tad viņa galu galā bija?
Daļa rakstnieces biogrāfijas pētnieku uzskata viņu par iedvesmojošu personību, gudru un apbrīnojamu sievieti. Piemēram, vācu rakstniece Dora Dunkere Žoržu Sandu parādījusi kā trauslu, emocionālu, bet reizē arī drošu būtni; franču rakstnieks Andrē Moruā domāja, ka viņa bija spējīga sieviete, kura meklēja savas dzīves laimīgo mīlestību. Kas tad viņa galu galā bija?
Vīrieši Žoržas Sandas dzīvē
Žorža Sanda kļuva slavena ne vien ar saviem darbiem, bet arī ar pieburšanas mākslu. la laika rakstnieku sabiedrība viņu raksturoja ar spilgtiem epitetiem - Žoržu Sandu dēvēja pat par cilvēkēdāju vai sēkli. Daži vīrieši apzināti turējās no viņas pa gabalu, jo uzskatīja Žoržu Sandu par velna iemiesojumu, kam labāk netuvoties, tad nebūs iespējams pretoties viņas valdzinājumam.
Rakstniece nodzīvoja gandrīz 72 gadus un pārdzīvoja visus savus vīriešus, ar kuriem reiz bija bijusi kopā. Žorža Sanda bija precējusies tikai vienreiz, jo 19. gadsimtā eksistējošā kārtība un sabiedriskā doma citādi nemaz nepieļāva. Viņas vīrs bija pulkvedis Kazimirs Didevāns. Šī laulība nebija īsti laimīga. Viņi jau agri sāka dzīvot šķirti. Žorža Sanda pārcēlās uz Parīzi. Pēc daudziem gadiem viņi arī oficiāli izšķīrās.
Lai gan Žorža Sanda nebija skaistule, viņa tika uzskatīta par gana glītu. Tajā pašā laikā viņas sejas vaibsti tika vērtēti kā vīrišķīgi, dažkārt arī viņas izturēšanās bija stipri vīrišķīga. Taču vīrieši visbiežāk pamanīja viņas acis, kurām tie piedēvēja gluži vai hipnotisku spēku. Daži pat apgalvoja, ka tās ir spējīgas noburt. Un ne velti, jo rakstniecei senčos bijuši arī romi.
Ta apgalvoja arī Žils Sando. Abi iemīlējās un dzīvoja Parīzē, diemžēl arī šī kopdzīve neizvērtās veiksmīga. Sanda “smacēja" Žilu. Gan viņi paši, gan sabiedrība Žoržu Sandu uzskatīja par talantīgāku un spējīgāku, tāpēc vīrietim šīs attiecības bija nepanesamas. Žorža Sanda sevi dēvēja par Žila Šangrenādu, asociējot to ar Onorē de Balzaka tāda paša nosaukuma darbu. Savā romānā Marianna Zils aprakstījis Žoržu Sandu kā himēru un nosaucis pat par kapsētu.
Par skaistiem tika uzskatīti arī rakstnieces mati, kurus viņa uzdrošinājās nogriezt un nosūtīt savai kādreizējai mīlestībai dzejniekam Misē, kad viņi pašķirās. Šāds solis abus atkal uz kādu laiku saveda kopā.
Daži biogrāfi apgalvo, ka rakstniece bijusi arī poļu komponista Frederika Šopēna mūza un ar savu klātbūtni palīdzējusi viņam radīt daudzus skaņdarbus. Sākotnēji Šopēnam bijis grūti pieņemt Žoržas Sandas vīrišķīgo pusi, taču vēlāk viņš šajā sievietē iemīlējies.
Rakstniece nodzīvoja gandrīz 72 gadus un pārdzīvoja visus savus vīriešus, ar kuriem reiz bija bijusi kopā. Žorža Sanda bija precējusies tikai vienreiz, jo 19. gadsimtā eksistējošā kārtība un sabiedriskā doma citādi nemaz nepieļāva. Viņas vīrs bija pulkvedis Kazimirs Didevāns. Šī laulība nebija īsti laimīga. Viņi jau agri sāka dzīvot šķirti. Žorža Sanda pārcēlās uz Parīzi. Pēc daudziem gadiem viņi arī oficiāli izšķīrās.
Lai gan Žorža Sanda nebija skaistule, viņa tika uzskatīta par gana glītu. Tajā pašā laikā viņas sejas vaibsti tika vērtēti kā vīrišķīgi, dažkārt arī viņas izturēšanās bija stipri vīrišķīga. Taču vīrieši visbiežāk pamanīja viņas acis, kurām tie piedēvēja gluži vai hipnotisku spēku. Daži pat apgalvoja, ka tās ir spējīgas noburt. Un ne velti, jo rakstniecei senčos bijuši arī romi.
Ta apgalvoja arī Žils Sando. Abi iemīlējās un dzīvoja Parīzē, diemžēl arī šī kopdzīve neizvērtās veiksmīga. Sanda “smacēja" Žilu. Gan viņi paši, gan sabiedrība Žoržu Sandu uzskatīja par talantīgāku un spējīgāku, tāpēc vīrietim šīs attiecības bija nepanesamas. Žorža Sanda sevi dēvēja par Žila Šangrenādu, asociējot to ar Onorē de Balzaka tāda paša nosaukuma darbu. Savā romānā Marianna Zils aprakstījis Žoržu Sandu kā himēru un nosaucis pat par kapsētu.
Par skaistiem tika uzskatīti arī rakstnieces mati, kurus viņa uzdrošinājās nogriezt un nosūtīt savai kādreizējai mīlestībai dzejniekam Misē, kad viņi pašķirās. Šāds solis abus atkal uz kādu laiku saveda kopā.
Daži biogrāfi apgalvo, ka rakstniece bijusi arī poļu komponista Frederika Šopēna mūza un ar savu klātbūtni palīdzējusi viņam radīt daudzus skaņdarbus. Sākotnēji Šopēnam bijis grūti pieņemt Žoržas Sandas vīrišķīgo pusi, taču vēlāk viņš šajā sievietē iemīlējies.
Žorža Sanda un Noāna
Žorža Sanda bija enerģiska, labprāt piedalījās medībās, izjādēs un pastaigās. Daži laikabiedri pat apgalvoja, ka viņā esot bijis pārāk daudz dzīvības spēku. Iemīļota vieta rakstniecei bija Noānas pils, kas atrodas Lašatrā, Francijas pašā centrā. Pils piederēja Žoržas Sandas vecmāmiņai, kura vēlāk to atstāja mantojumā rakstniecei.
Žoržai Sandai Noāna bija īpaša vieta. Tas bija ne vien viņas mājas, bet arī vieta, kur viņa atguva spēkus. Tur viņa atgriezās pēc šķiršanās un citiem dzīves satricinājumiem un apgalvoja, ka Noānā viņa atdzimst. Taču apkārtējie iedzīvotāji runāja, ka tolaik, kad Noānā uzturējusies rakstniece, tur manītas arī pārdabiskas būtnes un skanējusi savāda mūzika.
Noānā ir arī kapsēta, ar kuru Žoržu Sandu saista kāds šaušalīgs jaunības dienu notikums. Žoržas Sandas biogrāfijas pētnieki apraksta gadījumu, ka Dešartrs, Noānas pārvaldnieks, pēc Žoržas Sandas vecmāmiņas nāves aukstā nakts laikā aizvedis meiteni uz Noānas kapliču, kur bija apglabāts ari viņas tēvs. De-šartrs atvēris tēva zārku un licis meitenei noskūpstīt mirušā galvu, kas jau bija atdalījusies no ķermeņa. Šajā pašā kapsētā gandrīz 56 gadus vēlāk tika apglabāta arī Žorža Sanda.
Žoržai Sandai Noāna bija īpaša vieta. Tas bija ne vien viņas mājas, bet arī vieta, kur viņa atguva spēkus. Tur viņa atgriezās pēc šķiršanās un citiem dzīves satricinājumiem un apgalvoja, ka Noānā viņa atdzimst. Taču apkārtējie iedzīvotāji runāja, ka tolaik, kad Noānā uzturējusies rakstniece, tur manītas arī pārdabiskas būtnes un skanējusi savāda mūzika.
Noānā ir arī kapsēta, ar kuru Žoržu Sandu saista kāds šaušalīgs jaunības dienu notikums. Žoržas Sandas biogrāfijas pētnieki apraksta gadījumu, ka Dešartrs, Noānas pārvaldnieks, pēc Žoržas Sandas vecmāmiņas nāves aukstā nakts laikā aizvedis meiteni uz Noānas kapliču, kur bija apglabāts ari viņas tēvs. De-šartrs atvēris tēva zārku un licis meitenei noskūpstīt mirušā galvu, kas jau bija atdalījusies no ķermeņa. Šajā pašā kapsētā gandrīz 56 gadus vēlāk tika apglabāta arī Žorža Sanda.
Rakstniece un ticība
Jaunībā meitene vairākus gadus bija pavadījusi klosterī, tāpēc ļoti ticēja Dievam. Viņa pat aprakstījusi gadījumu, ka naktī, raugoties caur klostera logu debesīs, sajutusi tādu mīlestību pret Dievu, ka pat apraudājusies. Savukārt biogrāfi piemin gadījumu, ka Dieva mīlestības vārdā viņa pat atteikusies ēst un gulēt, bet par šādu izturēšanos klostera abats meiteni norājis, sakot, ka viņai vēl par agru domāt par dzīvi pēc nāves...
Gadiem ejot, Sandas uzskati mainījās. Viņa turpināja ticēt Dievam, bet par savu nokļūšanu debesīs vairs nebija tik droša. Viņas attiecības ar vīriešiem drīzāk vedināja uzskatīt, ka viņa nonāks ellē. Vismaz vēstulēs viņa pati tā apgalvojusi.
Tajā pašā laikā 2oržai Sandai tuvs bija arī spiritisms. Par ļoti svarīgu viņa uzskatīja ziedošanos citiem cilvēkiem, jo tieši tā, viņasprāt, varēja nodrošināt labāku pārdzimšanu. Viņa domāja - ja cilvēks nožēlo, dzīves beigās viņam tiek piedoti visi grēki.
Gadiem ejot, Sandas uzskati mainījās. Viņa turpināja ticēt Dievam, bet par savu nokļūšanu debesīs vairs nebija tik droša. Viņas attiecības ar vīriešiem drīzāk vedināja uzskatīt, ka viņa nonāks ellē. Vismaz vēstulēs viņa pati tā apgalvojusi.
Tajā pašā laikā 2oržai Sandai tuvs bija arī spiritisms. Par ļoti svarīgu viņa uzskatīja ziedošanos citiem cilvēkiem, jo tieši tā, viņasprāt, varēja nodrošināt labāku pārdzimšanu. Viņa domāja - ja cilvēks nožēlo, dzīves beigās viņam tiek piedoti visi grēki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru