Volfs Mesings. Pirmais ekstrasenss PSRS.

Par VoIfu Mesingu joprojām tiek izteikti minējumi, sacerētas grāmatas un uzņemtas filmas. Viņš bija Kašpirovska priekšgājējs un tiek saukts par pirmo PSRS ekstrasensu. Zem ādas iešūts mikrofons? Ciešas attiecības ar tumšajiem spēkiem un slepenajiem dienestiem? Tikai retais zina, ka leģenda par Volfu Mesingu radas... kādas avīzes redakcijā.

Vārdi "lakts", "fantāzija" un falsifikācija svešvārdu vārdnīcā atrodas gandrīz līdzās. Fakts tiek skaidrots kā "reāls notikums, reāli eksistējoša lieta, parādība , fantāzija - iztēle, neiespējamu vai dzīvē nesastopamu situāciju iztēlošanās; izdomājums, sapnis, falsifikācija — "apzināta sagrozīšana, izkropļošana, viltošana”. Leģendā par Volfu Mesingu var atrast visus trīs - mazliet faktu un daudz fantāzijas, kas kļuvusi par falsifikāciju. Taču, ja vēlreiz ielūkojamies svešvārdu vārdnīcā, redzam, ka leģenda ir:
"1. Teika vai teiksmains nostāsts par kādu vēsturisku notikumu, personu, vietu.
2. Izdomāts, nepatiess stāsts.
3. Izcils cilvēks, ari kāds fakts; tas, par ko sacer cildinošus, parasti pārspīlētus stāstus".
Leģenda par Padomju Savienības pirmo ekstrasensu Volfii Mesingu precīzi atbilst šai definīcijai.

Psiholoģiskie eksperimenti.

Biļetes uz Volfa Mesinga psiholoģiskajiem eksperimentiem izķēra. Padomju Savienības kultūras namu zāles, kur pagājušā gadsimta vidū uzstājās mākslinieks, vienmēr bija pilnas. Iesākumā publikas priekšā nostājās dāma ar zili krāsotiem acu plakstiņiem, mazliet pastāstīja par zinātnes sasniegumiem un Pavlova refleksu teoriju un svinīgi paziņoja: "Un tagad uzstājas Volfs Mesings!" Priekškars čaukstēdams aizlīdēja, un parādījās neliela auguma vīrs sprogainiem matiem, smokingā, ar tauriņu. Viņš kustējās saraustīti un runāja nervozi. Kā brīvprātīgā uz skatuves uzkāpa kāda kundze. Mesingam aizsēja acis un pāri apsējam vēl uzmauca samta cepurīti. Viņš lūdza, lai kundze kaut kur skatītāju zālē paslēpj savu pulksteni. Tad Mesings šo sievieti jeb induktori, kā viņš dēvēja savu eksperimentu dalībniekus, saņēma aiz rokas un pavēlēja viņai saspringti domāt par noslēpto pulksteni. Turoties pie sievietes rokas, viņš lēnām, bet noteikti gar skatītāju rindām tuvojās apslēptajai mantai. Zāle noelsās un murdēja. Mesings turēja pulksteni savā rokā! Ta viņš meklēja un atrada cimdus, makus, kaklarotas, brilles un pat kādu kurpi. Viņš dusmojās un prasīja no induktoriem lielāku koncentrēšanos. Krunciņas viņa sejā pārtapa dziļās rievās, uz pieres izspiedās sviedri, rokas drebēja. Priekšnesuma otrajā daļā Mesings lūdza induktoriem iedomāties kādu uzdevumu - jebko, kas ienāk prātā, un domās dot viņam pavēli. Atkal nekļūdīgi! Viņš atminēja un izpildīja visdažādākos rīkojumus: griezās ap savu asi, dziedāja, lēkāja un rēja kā suns. Vienu no neparastākajiem uzdevumiem - izraut no Einšteina ūsām trīs matiņus - viņam esot devis Freids. Tikšanās ar abiem XX gadsimta gigantiem aprakstīta Mesinga memuāros Par sevi pašu (О самом себе), kuros darbojas arī citas ievērojamas tā laika personas un kurus 1965. gadā turpinājumos publicēja žurnālā Наука и религия (Zmdtnc nu reliģija). Tajos aprakstītie piedzīvojumi Mesingu viena mirkli padarīja par zvaigzni.

Trīs matiņi no Einšteina ūsām.

"Esmu dzimis jaunā gadu simta priekšvakarā, 1899. gada 10. septembri, mazītiņā ebreju miestiņā Gura Kalvarja (Gdra Kalwaria) netālu no Varšavas,” Mesings raksta savos memuāros. Ekstrēmi reliģiskā gaisotne, kas valdīja ģimenē, jūtīgo puiku darījusi pārlieku nervozu, taču, neskaitot mēnessērdzību un fenomenālu atmiņu, bērnībā nākotnes pārdabiskās spējas vēl nebija nojaušamas. Puika no galvas zinājis tal-mudu, tāpēc pretēji paša gribai audzināts kā nākamais rabīns. Taču paaudzies, sadumpojies, sadomājis bēgt no mājām un ielēcis vilcienā, kas dodas uz Berlīni. Tālāk seko epizode, kas stāstā par Mesingu parasti tiek uzsvērta, jo šeit pirmo reizi parādās vēlāk plaši apbrīnotā suģestēšanas spēja. Zēnam nav bijusi biļete, un viņš palīdis zem sola, bet kontrolieris zalfi pamanījis. "Jaunais cilvēk -man ausīs vēl šodien skan viņa balss -, jūsu biļeti! Mani nervi bija uzvilkti līdz beidzamajam, es izstiepu roku un satvēru uz grīdas mētājošos papīra gabaliņu. Mūsu acis sastapās. Ar visu būtību vēlējos, lai viņš šo netīro papīriņu uzskata par biļeti. Viņš to paņēmaа^кач, p.igroti|a, (\*'kjii|.is, vubcukot '«• Ki/j kompostiera stiugjjo» /ol|i*s un u kompostn.4.1,’ uņ< Vt4Uk rok Oip IaU kais ļiu glu>i kā romāna iai Iilma Berlīnē zēns piepelnīties. kur vien saiops tīnē sails preci no veikaliem, slaucījis ielas, ta lu bieia cietis badu, Iid?. nokritis be? samaņa u? tilta. DrJvO viņu atgriezis talantīgs psiluatriļas profesors Abels Al klaps Mesinga Ienomonalas spo|as, viņš tam iemSd|is ļ'ilnibā pārvaldīt savu ķermeni, mokiet un atrast apslēptus priekšmetus un nodoties suģesteSanai. Seko skatuve un aplausu vētras - Mesings ātri vien kļūst par varietē un kabarē sezonas naglu un ar viesizrādēm apmeklē Vīni: “Šeit man gadījās laime satikties ar vareno Albertu Einšteinu. Noskatījies kādu no izrādēm, viņš par mani ieinteresējās un vienā jaukā dienā uzaicināja pie sevis. Seit atradās divi - pats Einsteins un Zigmunds Freids." Psihoanalīzes radītājs Mesingam licis “pieiet pie tualetes galdiņa, paņemt pinceti, atgriezties pie Einšteina un... izraut no viņa lieliskajām, kuplajām ūsām tris matiņus”.

Hitlera ienaidnieks un Staļina konsultants.

Mesingam bija lemts satikties ari ar citiem XX gadsimta gigantiem. Viesturne-jās izbraukājis pasauli, pabijis Japānā, Brazīlijā, Argentīnā, Indijā un kur tik vēl ne, viņš atgriezās Polijā un kļuva par “pirmā maršala” Jozefa PiIsudska personīgo konsultantu. Nākamais varoņdarbs -1937. gadā no Varšavas teātra skatuves tūkstošiem cilvēku klātbūtnē pareģoja Hitlera sakāvi, ja tas dosies uz austru-miem. Un fašistu fīrers, būdams jūtīgs pret šāda veida paziņojumiem, par Me-singa galvu piesolīja 200 tūkstošus vācu mārku. “Kādu vakaru mani apstādināja oficieris, ilgi skatījās man sejā, pēc tam izņēma no kabatas papīra gabalu ar manu portretu. Es pazinu afišu, kuru hitlerieši bija izlīmējuši pa visu Varšavu. Ta solīja apbalvojumu par manu notveršanu.” Protams, brīnumainās spējas Mesingu paglāba ari no cietuma un nāves. Viņš cietuma apsargus domās paaicinājis uz savu kameru un, kolīdz tie paklausījuši, ieslēdzis aiz restēm. Mesings bēga no Polijas un aukstā 1939. gada novembra naktī kājām sasniedza Padomju Savienību. Kurš tolaik bija Padomju Savienības varenākais cilvēks? Protams, Staļins! Tātad Mesingam jākļūst par Staļina personīgo konsultantu. Taču pirms tam jāiziet ugunskristības. Vadonis Mesingam bija sagatavojis uzdevumu: dodies uz banku un baltu papīra loksni apmaini pret simt tūkstošiem rubļu.

Mesings eleganti tika gala ar situāciju: "Piegāju pie kasiera un pabāzu viņam no skolnieku burtnīcas izrautu papīra lapiņu. Atvēru čemodānu un noliku pie lodziņa uz barjeras. Padzīvojušais kasieris paskatījās uz papīriņu. Atvēra kasi, noskaitīja simt tūkstošus... Man tas bija vien atkārtojums situācijai ar kontrolieri, kad kā puika braucu uz Berlīni. Aizvēru čemodānu un devos projām.”

Šajā brīdī vērsim ciet Mesinga memuārus un pievērsīsimies vēl aizraujošākiem notikumiem.

Izmeklētājs un liecinieks.

Kad 1974. gadā Mesings ar “psiholoģiskajiem eksperimentiem" viesojās Irkutskā, viņa priekšnesumu vēroja tobrīd jaunais izmeklētājs Nikolajs Kitajevs, mūsdienās nopelniem bagāts jurists, Krievijas prokuratūras goda biedrs, juridisko zinātņu kandidāts, bijušais Irkutskas prokuratūras izmeklētājs. Un viņš izdomāja pieaicināt skatuves mākslinieku tobrīd notiekošajā izmeklēšanā. Zādzībā apsūdzēja kāda veikala vadītāju. Mesings piedalījās nopratināšanā, pēc kuras vienam no ierēdņiem izteica savu slēdzienu: apsūdzētā vainīga, par naudu, ko paņēmusi no kases, nopirkusi mēbeles radiniekiem, iesniegtā slimības lapa viltota, un patiesībā slimības laikā ar viru bijusi ārzemēs. Liels bija policistu pārsteigums, kad izmeklēšanas tālākajā gaitā apstiprinājās - Mesings trāpījis visos punktos. Ta nu Nikolaja Kitajeva interese bija ierosināta, un turpmākos 30 gadus viņš mēģināja saprast, kas ir perfektais informācijas avots un kādas ir viņa darbības metodes. Nikolajs Mtajevs pārmeklēja Staļina, Hitlera un VDK arhīvus, sadarbībā ar vēsturniekiem un arhivāriem izķemmēja krātuves Krievijas, Gruzijas, Polijas un Vācijas nacionālajās bibliotēkās, intervēja Mesinga laikabiedrus. Un savāktos faktus apkopoja brošūrā Криминалистический экстрасенс Вольф Мессине: правда и вымысел (Kriminalistiskais ekstrasenss Volfs Mesings: patiesība un izdoma).

Lappusi pēc lappuses pārbaudot memuārus, atklājās, ka gandrīz visi tajos aprakstītie fakti ir falsifikācija. Piemēram, Einštei-nam nekad nav bijis dzīvokļa Vīnē, un laika posmā no 1913. līdz 1925. gadam viņš šajā pilsētā vispār nav uzturējies. Skrupulozi pārbaudot starpkaru periodiku, neizdevās atrast nevienu materiālu, kas atspoguļotu spožo telepāta karjeru Eiropas galvaspilsētās: Berlīnē, Varšavā, Vīnē. Volfa Mesinga vārds nav pieminēts nevienā žurnālā, kas tolaik rakstīja par modē nākušo parapsiholoģiju un okultajām zināšanām. Visticamāk, Hitlers par tāda Mesinga eksistenci vispār nav zinājis - arhīvos netika atrasts neviens dokuments, kurā būtu pieminēta izsludinātā atlīdzība par telepāta galvu, neviens dokuments, kurā būtu lasāms Mesinga vārds. Tas pats par tikšanos ar Staļinu. Mtajevs pārmeklējis Krievijas valsts kara arhīva 857 fondus, bet mākslinieka Volfa Mesinga vārds nekur nav pieminēts. Arī triks bankā nav bijis iespējams, jo nevarēja tā vienkārši pieiet pie lodziņa un paņemt naudu, bija jāveic sarežģītāka procedūra. Bet kā tad ar Irkutskas zaglīgās veikala vadītājas uzrādīšanu? Pēc vairākiem gadiem Kitaje-vam izdevās noskaidrot, ka policists, kas it kā pierakstījis Mesinga liecību, bija to falsificējis. Patiesībā ziņas iegūtas no privātdetektīvu sniegtas informācijas...

Kā kļūt par vienu no lielākajiem Krievijas zīmoliem.

Mesinga memuāru pēdējā lappusē maziem burtiem nodrukāts: dzīvesstāstu pierakstījis Mihails Vasiļjevs. Patiesībā Vasi)-jevs bija Mihaila Vasiļjeviča Hvastunova literārais pseidonīms, bet draugi viņu sauca isāk - par Mihvasu. Viņš ilgus gadus va-dija avīzes Komsoniobkaja pravda zinātnes nodaļu, un kolēģi viņu atceras kā lielisku pedagogu un fantazētāju, aizrautīgu personu, kas prata aizraut ari pārējos. Mihvasa laikā avīzē parādījās daudz sensacionālu materiālu, kuros izdomu nevarēja atšķirt no patiesības. Piemēram, fotogrāfijas, kurās virs Kremļa redzami lidojošie šķīvīši. “Kāds no zinātniekiem mums parādija, kā nostādīt gaismas avotu, lai uz filmas parādītos kuģi, un mēs, protams, sākām ražot tādus lielā daudzumā. Tad sekoja “marsiešu skudra”, kuras fotogrāfija parādījās pirmajā lappusē, un gandrīz neviens no lasītājiem nepievērsa uzmanību datumam zem attēla - 2022. gada 1. aprīlis. Un šie jociņi, pateicoties Mihvasam, kurš bija pārliecināts (un viņam bija taisnība!), ka tie silda sabiedrības interesi par zinātni un zinātniekiem,” stāsta viņa kādreizējais kolēģis. “Pēc aiziešanas no Komsomolkas, Vasiļjevs izvirzīja vairākas hipotēzes, piemēram, ka Mēness ir kuģis, ko atsūtījušas citas civilizācijas.” Fantazētāju bariņam ar laiku pievienojās Mihvasa draugs Volfs Mesings. Piedalījās draugu pasēdēšanās, bet ar savām spējām nedižojās. “Tas lai paliek skatuvei,” viņš mēdzis teikt. Pamazām dzimusi ideja par memuāriem. Tieši tolaik avīze sāka publicēt detektīvromānus turpinājumos: Sime-nonu, Kristi. Mihvass piedāvāja savu romānu - grāmatiņu Я - телепат (Es - telepāts), kas tapa, iedvesmojoties no Mesinga. Ta kā Vasiļjevs bija vairāku populārzinātnisku grāmatu autors un krievu inteliģences aprindās cienīts cilvēks, neviens pat iedomāties nespēja, ka viņa piedāvātie fakti ir fantāzija un tātad Mesinga dzīvesgājums - falsifikā-cija. Pēc publikācijām Komsomoļskaja pravda memuāri parādījās Padomju Savienības centrālajos un reģionālajos laikrakstos, ari latviešu Padomju jaunatnē. Mesings Padomju Savienībā kļuva par zvaigzni, un 1970. gadā viņam piešķīra PSRS nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu.

Muskuļu stāsti.

Kādas tad bija Mesinga spējas? Pareģot, hipnotizēt, lasīt domas? “Es protu iedvest savu gribu cilvēkam, teiksim, skatoties viņam pakausi. Vai ari - vispār neskatoties,” rakstīts memuāros. Patiesībā Mesings lasīja muskuļus, un, izrādās, tas nav nekā', par dabisks. Cilvēki ar šādām spējām zināmi jau pirms Mesinga. Intervijā, kas tapusi knet ni pirms memuāru epopejas, viņš pats pa skaidro: “Та nav domu lasīšana, bet, ļa ta var izteikties, muskuļu lasīšana. Kad cilvēks par kaut ko saspringti domā, viņa galvas smadzeņu šūnas raida impulsus visiem orga nisma muskuļiem. To kustību, kas parastai acij nav pamanāma, es uztveru bez grūti bām. Pieņemsim, ka, izpildot uzdevumu, cs kādā brīdī pieļauju kļūdu. Un tajā paša bridi induktors pilnīgi neapzināti, neatkarigi no savas gribas man par to paziņo. Vīna roka uzrādīs tikko manāmu pretestību. Es bie ži izpildu uzdevumus aizsietām acīm. Šeit man par rādītāju kļūst induktora elpošanas biežums, pulsa sišanās, balss tembrs, gaitas raksturs utt. Tas, ka manas acis ir aizsietas visvairāk iedarbojas tieši uz auditoriju. Un man ar aizsietām acīm strādāt ir pat ērtāk - spēju labāk koncentrēties. Tada principā ir mana domu lasīšana.”

Bridi, kad iztēlojamies kustību vai darbību, mums neapzināti notiek gandriz nemanāmas muskuļu kustības, ko zinātnē sauc par ideomotoriem aktiem (ideo - ideja vai mentāla reprezentācija, motor - muskuļu darbība). Piemēram, kad cilvēks dzīvi iztēlojas augstu torni, viņa acu muskuļi kustas tā, it kā skatītos uz augstu priekšmetu. Vai, iztēlojoties sasienam kurpju auklas, gandrīz nemanāmi nodrebēs roku muskuļi. Jo vairāk cilvēks satraukts, jo spilgtāk šie ideomotorie akti izpaužas. Un to nolasīšana, lai ari šķiet brīnumaina, nav pārdabiska. Tatad muskuļu kustības aizveda Mesingu pie zālē noslēptā pulksteņa un nodeva viņam visneparastākās komandas. Mesings uzrunā kādu no publikas, paņem viņa roku un klausās, ko stāsta muskuļi. Viņa neparastā āriene un izturēšanās ir faktori, kas ietekmē induktoru un padara uzdevumu vieglāku.

Fobijas un salda tēja.

Mesingam neapšaubāmi piemita īpašas dotības, taču hipnotizēšanu un suģestēša-nu viņš nav praktizējis, arī ar pareģošanu nav aizrāvies. Draugi un paziņas atceras - ja ari Mesings ko teicis par nākotni, tad tikai pozitīvus sīkumus. Viņš pratis noņemt galvassāpes - to darījis arī savos seansos -, un Va-siļjeva sieva atceras, ka viņas draudzenei likvidējis zobu sāpes. Ikdienā Mesings bijis pavisam ikdienišķs. Pirms izrādēm mīlējis iedzert stipru, saldu tēju un mūža beigās ci-nījies ar dažādām fobijām. Galvenokārt Mesings bijis brīnišķīgs aktieris un sevi par tādu ari uzskatījis. Bet fantāzijas radīti fakti vēl joprojām ir galvenais avots, uz ko atsaucas grāmatas, dokumentālas filmas, raidījumi un ari TV seriāli, kas veltīti leģendai par Volfu Mesingu.