Ragaciema Agnese, gaišreģe, kas satikusi citplanētiešus un runā ar eņģeļiem.

Agnesei Bērziņai ir 40 gadu, viņa dzivo rozā trīsstāvu mājā Ragaciemā pāris simt metru attālumā no jūras. Cilvēki gatavi pat vairākus mēnešus gaidīt rindā, lai tiktu pie viņas aprunāties. Lielākoties visus interesē, kas viņi ir bijuši iepriekšējā dzivē, ko darījuši ne tā, ko nepaguvuši izdarīt un kas tagad liek šķēršļus šis dzīves ceļā. Agnese nosaka: “Šim gadam pieraksts jau pilns.” Lai pēc iespējas mazāk būtu to, kas vēlas Agnesi satikt klātienē, bet paliek aiz svitras, viņa rīko seminārus, ir iznākusi ari grāmata Cilvēks uz gaismas viļņa, kas pērn ierindojusies visvairāk pirkto grāmatu topā, dažās grāmatnīcās apsteidzot pat Greja piecdesmit nokrāsas.

Šajā intervijā nemeklējiet konkrētas atbildes uz vienkāršiem jautājumiem, Agneses lauciņš ir augstākas sfēras.

Un visvairāk Agnesei nepatīk jautājums: kā isti jūs dēvēt - par dziednieci, gaišreģi? Kāpēc jums šis jautājums šķiet tik  sarežģīts?

 Visgrūtākais jautājums, ko cilvēkam vis pār var uzdot ir šāds: kas tu tāds esi? Tad at bilde ir: esmu viss. Taču, ja runājām par to, kas biju, pirms mani iepazina plašāka sa biedrība... es biju tā pati Agnese, kas esmu šodien, tikai ar atšķirīgu izpausmes formu savā darbibā. Esmu uzaugusi mūziķu ģimenē. Visu dzīvi man blakus bija mūzika, skatuve, teātris. Var teikt, uzaugu Operas aizkulisēs. Mani vecāki strādāja Opera simfoniskajā orķestrī, tāpēc agrāk domāju, ka ari mana karjera būs saistīta ar mūziku. Lielā mērā tā arī notika. Desmit gadus nostrādāju par mūzikas pedagoģi bērnudārzos, vidusskolā, biju ari mūzikas terapeite centros cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bet tad, kā jau daudzi, vienā bridi sajutu, ka vēlos kaut ko vairāk. Rāvos prom uz ārzemēm. Esmu bijusi gan Amerikā, gan Anglijā, gan Īrijā, esmu strādājusi jūrā uz kruiza kuģa, un tā bija ļoti interesanta pieredze, kas ļāva iepazīt cilvēkus.

Opera, mūzika, teātris, māksla -tas gāja jums secen?
Kā liktenis lēmis, tā ir! Es mācījos, nopietni gribēju pa šo ceļu iet, un mana izglītība uz to veda. Taču, tiklīdz eksāmeni bija klāt, tā man - laringīts. Tas nozīmē: ne tagad, dārgā! Ne tagad un ne pa šo ceļu.

Kurā brīdī sākāt apzināties savas spējas?
Tas ir tāpat kā vaicāt: nu, kad jūs apzinājāties, ka mākat staigāt, pati ēst vai pati pagatavot ēdienu? Tas bija tik dabisks process, ka pat nepamanīju, kad tas viss sākās. Drīzāk tā bija pasaule, kas sāka uztvert, ka man piemīt kādas spējas. Manas dzīves virsuzdevums ir gūt pasaules kultūrvēsturisko informāciju jaunā kontekstā. Tātad informācija, kas tiek skatīta no cita leņķa, cita skatupunkta. Mēs katrs taču esam kultūrvēsturiska persona!


Katram ir tikai viens sargeņģelis?
Vairāki, un tie mainās atkarībā no tā, ar ko nodarbojaties un uz kādas dzīves taciņas esat. Eņģeļiem nav konkrēta veidola, tas ir daudzdimcnsionālas būtnes, tādi paši kā mēs, tikai bez blīvākajiem ķermeņiem, kādi ir mums, cilvēkiem. Eņģeļi nekad mums neuzgriež muguru, bet mēs gan to izdarām. Kad esam apvainojušies uz dzīvi, tajā mirkli esam uzgriezuši muguru saviem sargeņģeļiem. Tad kontakts ar eņģeļiem ir |oti vājš, tāpēc cilvēks jūtas izolēts.

Kā jūs tiekat galā ar informācijas daudzumu, kas ik dienas jums jātulko, jāskaidro saviem klientiem?
Nevienam uz pleciem netiek uzlikts vairāk, nekā viņš spēj panest Sis informācijas ir tieši tik daudz, cik mans energoinformatī-vais lauks spēj pārstrādāt. Ja tas vairs nespēj, nākamajā dienā klienti “atbirst” - zvana un saka, ka nebūs.

Ja jūs ikdienā nelietotu savas spējas, vai tās izzustu pašas no sevis?
Nē, tad man būtu depresija. Sai enerģijai kaut kur ir jāpaliek. Ja tā netiek produktī-vi izmantota, lai radītu kaut ko sakarīgu šajā pasaulē, tad tā metas otrādi un sāk darboties destruktīvi. Tad es kļūtu par ļoti psihiski nestabilu cilvēku, kurš klaigātu apkārt: “Vai jūs zināt, ka esmu Dievs!" Tāpēc tos, kuriem šodien ir depresija, aicinu padomāt: kura daļa enerģijas jūsos ir nerealizēta? Mūsu spējas ir mūsu instruments, un tas vai nu dara kaut ko labu, vai arī ārdās.

Kā jūs pavadāt brīvo laiku?
Es nedalu dzīvi brīvajā laikā un darba laikā. Tagad padomājiet - kā cilvēki dzīvo, ja viņiem ir brīvais un nebrīvais laiks? Tatad esam gluži kā cietumnieki. Tāpēc es savu brīvo laiku pavadu, izpaužoties visdažādākajos veidos, lai radītu to pasauli, kurai es ticu un kura man sniedz gandarījumu. Mērķis ir radīt maksimāli vieglas sajūtas, prieku, svētkus.
Kāpēc mums tā gribas uzzināt, kas esam bijuši iepriekšējās dzīvēs?
Visiem interesē savas saknes. Tas ir tikai loģiski un pat labi, ja cilvēks grib zināt, no kurienes viņš nāk. Man klienti bieži lūdz pateikt, kas ir viņu iepriekšējā karmiskā dzīve, un interesējas arī, no kādas tautas kultūras viņi nāk, kāds ir viņu dzimtas koks. Tas viss palīdz saprast, kur tu esi iestādīts un kādas ir tavas iespējas pašlaik. Katram mums ir sava versija, kā dzīvē labāk iet pa zelta vidusceļu, un par to ari bieži konsultācijās vaicā. Tikai tādos gadījumos, kad cilvēks atsakās redzēt patiesību par sevi, ievelku elpu un atklāju, kas viņu sagaida nākotnē, ja viņš savu nostāju nemainīs. Es strādāju pēc principa: ir jautājums - ir atbilde, nav jautājuma — nav atbildes. Tīšām necenšos ielūkoties ne cilvēka aurās, ne iepriekšējās dzīvēs, lai gan šis un tas tāpat ir redzams.

Kas jūs pati bijāt savā iepriekšējā dzīvē?
Pēdējā? Drīkst neatbildēt? (Smejas.) Ne visas lietas citiem ir jāzina.

Bet cik dzīvju mums katram  lemts nodzīvot?
Nav tāda skaita. Esam mūžīgas būtnes un uz šīs planētas ierodamies, lai apgūtu, pilnveidotu pieredzi. Katrs nākam šurp tik daudz reižu, kamēr šo pilno pieredzi apgūstam Vienam tās būs miljons reižu, otram - des. mit tūkstoši, vēl kādam - pieci simti.

Vai varam jau pašlaik kaut ko darīt lietas labā, ja nākamajā dzīvē gribētos, piemēram, piedzimt siltākā zemē?
Protams! Tā jau tā karma veidojas - domas un sapņi, kas sakrājas, veido jūsu nākotnes realitāti. Tāpēc nebēdājieties par to, kā jums nav, bet priecājieties par to, kas jums ir, un vēlieties, lai attīstība notiktu tajā virzienā, kuru esat izraudzījušies. Karma ir materializējusies mūsu domu, rīcību un emociju enerģija.

Vai pēc savām sajūtām varam gūtkaut vai vieglu nojausmu par savu iepriekšējo dzīvi? Ja man ļoti patīk viduslaiku pilis, varbūt ir pārāk sekli domāt, ka reiz esmu bijis augstmanis?
Iespējams. Bet tajā pašā laikā neviena patikšana vai nepatikšana neveidojas tāpat vien. Tur vienmēr ir zināma saistība ar cilvēka karmisko informāciju. Pilis var patikt arī tad, ja iepriekšējā dzīvē esat bijis staļļa strādnieks, kurš allaž vērojis netālu esošo pili. Mēs varam atpazīt, kad karmiskā informācija ir ienākusi mūsu dzīvē - tie ir tieši tiemirkļi, kad saprotam, ka tas, ko jūtam, nav loģiski attiecībā pret šo reinkarnāciju. Piemēram, cilvēks aizbrauc uz kādu vietu, par kuru viņš skaidri zina, ka nekad agrāk tur nav bijis. Staigā un tomēr saprot, ka kādreiz šeit jau ir būts, iespējams, pat sajūt, ko ir darījis un kā uzvedies. Otrs moments ir attiecībās - reizēm nevar saprast, kāpēc pret kādu konkrētu cilvēku rodas kāda nekontrolējama reakcija, turklāt ļoti spēcīga.

Kā jūs skaidrotu, kāpēc reizēm mums ir neizskaidrojamas fobijas no dažādām lietām?Es nevienu cilvēku negribētu dēvēt par apkopēju, direktoru, konditoru, jo tā nav taisnība. Mēs katrs esam daudz vairāk.
Tas rodas no visvienkāršākajām sadzīves traumām, ko esam piedzīvojuši iepriekšējās dzīvēs. Lai gan pats notikums jau sen vairs nav sastopams cilvēka aktīvajā apziņā, fobija parādās. Pret to labi palīdz hipnoze, kas liek atgriezties aizmirstā pagātnē un izdzīvot šo pārdzīvojumu vēlreiz. Fobija nekad nav saistīta ar priekšnojautu, bet bailes gan var būt kā brīdinājums. Piemēram, bailes no tumsas savienojas ar to, kas reiz ir tumsā pārdzīvots. Ja cilvēks kādā no iepriekšējām dzīvēm sēdējis tumšā cietumā un gaidījis nāvessoda izpildes dienu, tumsa var izraisīt paniku šajā dzīvē.

Zinātnē turpretim déjà vu sajūtu skaidro kā īslaicīgus atmiņas traucējumus...
Mūsu informatīvais lauks nestāv uz vietas. Apziņa te izplešas, te atkal sašaurinās. Kad izplešas, tā nonāk saskarsmē ar citiem jūsu dvēseles aspektiem. Tas nozīmē - pa labi no jums dzīvo vēl viena tāda pati persona kā jūs, pa kreisi vēl viena. Tas abas dzīvo gandrīz identisku dzīvi ar nelielām izmaiņām. Kad notiek tā sauktais déjà vu, jūs uztverat to informāciju, ko kāds cits dvēseles aspekts laikā pirms jums jau ir izdzīvojis. Kad jūsu dzīvē pienāk šis brīdis, tas atsauc atmiņā notikumu, kas it kā jau bijis.

Tā ir taisnība, ka cilvēki, kas dzīvo savu pirmo dzīvi, ir naivi un pieļauj daudz kļūdu?
Muļķības! Tie, kas dzīvo savu pirmo dzīvi, parasti ir ļoti, ļoti pasargāti. Viņiem var šķist, ka dzīve nepelnīti sniedz visu pēc kārtas. Līdzīgi kā rūpējoties par mazu bē-bīti, arī dvēselei, kura uz Zemes ir pirmo reizi, tiek nodrošināti dažādi labumi - šis cilvēks visu dzīvi tiek lolots un aprūpēts, var redzēt, ka viņš vienkārši iepazīst pasauli. Viņa karmiskajā pagātnē nav nekādu mezglu, un šim cilvēkam vispirms jāiepazīstas ar dažādu informāciju, lai varētu sākt ar to spēlēties.

Runājot par partnerattiecībām -katrs cenšas atrast savu liktenīgo otru pusi, bet citi atmet ar roku, sakot: “Man nav lemts.” Ir tādi, kas šajā dzīvē lemti vientulībai?
Lai atrastu savu īsto otru pusi, mans ieteikums ir nemeklēt. Zīmējiet! Domās uzzīmējiet viņu un pret šo uzzīmēto tēlu veiciet visas darbības, ko vēlaties īstenot arī dzīvē kopā ar otru cilvēku. Neuzvedieties kā vientuļi, izsalkuši vilki! Tas mūžīgi attālinās iespēju satikt savu cilvēku. Tāds, kurš mūžīgi meklē, ari manifestē meklēšanu. Pat ja viņam sākas attiecības, tās nekad nenes piepildījumu. Jebkuram cilvēkam ir lemts mijiedarboties ar pasauli, tātad nav tādu, kas būtu lemti vientulībai. Mums ir partnerattiecības ar visu pasauli un nepārtraukti.

Bet šķirto laulību statistika ir dramatiska...
Un paldies Dievam, ka tā ir! Tas nozīmē, ka cilvēki beidzot sāk domāt ar galvu. Tas nav nekāds sliktais rādītājs. Šķiršanās arī ir globāls process, kas patlaban notiek. Un Latvijā jo īpaši izteikti. Tas tikai nozīmē, ka cilvēki beidzot ir sākuši analizēt un domāt, nevis atmet ar roku un saka: kā nu ir, tā ir, dzīvosim! Debesis man saka: jums papriekšu ir jāizšķiras, lai pēc tam atkal sakarīgi savienotos.

Vai tie, kuriem izdevies sastapt savu īsto otru pusi un nodzīvot kopā visu mūžu, to laimi ir kaut kā nopelnījuši savā iepriekšējā dzīvē?
Var teikt, ka to mēs nopelnām ar savu pašrealizāciju. Ja nonākam dzīvē tajā punktā, kur esam pašrealizējušies un līdzsvarā, tas nozīmē, ka esam atvērti tam, lai pretī parādītos cilvēks, kurš šo līdzsvaru atspoguļo. Tas arī nozīmē līdzsvarotas, skaistas attiecības. Atliek sev vispirms atļaut noticēt, ka esi stabila vērtība, ka tev ir tiesības lemt, ko vēlies, un tiesības pašam piepildīt savus mērķus.

Grāmatā jūs nemitīgi citējat debesis. Kas īsti ir debesis?
Gaismas būtņu kopums, kas ar mani sarunājas, bet debesis ietver arī informācijas kopumu, jo šī būtnes nepārtraukti te peldas. Sākumā ar mani komunicēja citplanētieši, bet es neizvēlējos to darīt, tā bija viņu izvēle. (No grāmatas Cilvēks uz gaismas viļņa: “Spēks, kas mani bija pārņēmis, ir nežēlīgs, tas nav iecietīgs, tas neprasa, vai tu to gribi. Naktīs mani rāva ārā no ķermeņa. Man rādījās spēcīgas bildes (..) Sajūta bija tāda, it kā man būtu metāla galva un manā priekšā būtu reāls multfilmu ekrāns. (..) Bija reizes, kad jutu - nakts vidū man ir jāiet uz konkrētu vietu. Pusnaktī jāiziet ārā, jāiet pa ceļu, jāstāv kaut kādā pļavā desmit minūtes un jāiet atpakaļ. Tada kā pilnīgi apzināta mēnessērdzība") Es arī citplanētiešus par debesīm nesaucu. Tas būtu līdzīgi kā tad, ja es, nonākot hipnozes varā, hipnotizētāju nosauktu par debesīm. Taču debesis mani radīja un ir mani brāļi un māsas tur augšā. Tur ir mūsu mājas. Sanāk, ka es sarunājos ar mājām.

Kas notika ar citplanētiešiem?
Tie atkāpās. Jebkurā gadījumā tā bija ļoti vērtīga pieredze, kas ļāva atšķirt, kurš tev čukst ausī. Sarunu veidi ir ļoti atšķirīgi -kā ar mani runāja citplanētieši, un kā runā debesis. Viena saruna ir vardarbīga, otra ir pat ļoti nevardarbīga. Es ilgi cīnījos, lūdzu Dievu, lai tiktu no šiem citplanētiešiem prom. Tas bija pakāpenisks process, līdz beidzot sapratu, ka manī līdzsvarotā, mierīgā spēka sajūta ir daudz lielākā devā nekā tā otra... To varu ieteikt jebkuram: ja ir neskaidrība vai nespēks, lūdziet palīgā gaismu un mīlestību, tad rodas skaidrība un viss sakārtojas. Mums līdzās ir spēki, kas palīdz sakārtot šo informāciju.

Tātad dzīvība nav tikai uz Zemes?
Protams! Ak Dievs, ir planētas, kur ir daudz pla/matisku būtņu! Ir tādas, kur mitinās ārkārtīgi smagnējas, milzīgas būtnes tās ir dažādas blīvuma pakāpes enerģijas, kuru daudzveidība ir neierobežota. Cik vien cilvēka fantāzija spēj iztēloties, tik daudz un dažādas ir šis būtnes. Mēs paši esam tic, kas agrāk mituši uz citām planētām. Kad beigsim sērtot pa šo planētu, iespējams, dosimies uz vēl kādu. Iespēju pasaule ir bezgalīga.

Dziednieki saka: katra slimība ierodas kā skolotāja, lai kaut ko iemācītu vai atgādinātu. Slimība ir neizbēgama skolotāja, ja ilgi neesat vēlējušies kaut ko saprast. Ja cilvēka energolauks pulsētu ar veselīgu enerģijas ātrumu, cilvēks vispār nekad neslimotu.

Vai ir kāda likumsakarība, kāpēc, piemēram, tik daudzi slimo ar diabētu?
O, jā! Diabēts ir vistiešākā diagnoze, kas stāsta: šis cilvēks, kurš ir saslimis, uzskata, ka viņam nav iespējas būt laimīgam. Viņš netic laimei savā dzīvē. Onkoloģija ir pavisam kas cits. Ar onkoloģiskajām slimībām saskaras cilvēki, kuri savā energolaukā kaut ko uztver kā svešu. Dažreiz par onkoloģijas izraisītāju kļūst arī sveša enerģija, ko cilvēks ir saņēmis un no kuras nav izde-vies atbrīvoties Vienīgais, ko katrs varam darīt, lai izvairītos no vēža, ik minūti dzīvot, nemelojot sev.

Un saaukstēšanās?
Pasakiet paldies šai slimībai! la ļauj pāris dienu atjēgties, jo saaukstēšanās ir saistīta ar to, ka cilvēks sevi sāk uztvert kā darbinieku, nevis kā savas dzīves valdnieku. Ja cilvēki biežāk apzinātos, ka mēs vienkārši dzīvojam, nevis strādājam, lai dzīvotu, arī ar saaukstēšanos saskartos daudz retāk. Savukārt depresija rodas no Dieva trūkuma un no tā, ka nevaram sevi realizēt kā dievišķas būtnes. Es pati nepārtraukti domāju par to, lai būtu vesela.

Taču veselība sākas ar veselu saprātu, veselu apziņu un atrašanos veselumā. Esi vesels - iņ un jaņ - galva un pēdas - līdzsvars.

Bez meditācijas mūsdienās vairs pie tāda līdzsvara neesot izredžu tikt...
Savā ziņā piekrītu, bet, tā kā meditācija ir dabisks process, nav obligāti apzināti jāmeditē. Meditācijas process ar cilvēku notiek arī tāpat, un arvien biežāk varam piedzīvot meditatīvus momentus, ko paši ne vienmēr saprotam kā meditāciju, bet parasti sakām: es biju paguris un nespēju koncentrēties. Iespējams, tobrīd vienkārši bijāt meditatīvā stāvoklī.

Tātad - kāpēc jums nepatiktu noformulēt savu nodarbošanos un saukt sevi, teiksim, par gaišreģi?
Es nevienu cilvēku negribētu dēvēt par apkopēju, direktoru, konditoru, jo tā nav taisnība. Mēs katrs esam daudz vairāk. Man nav garantijas, ka es savā dzīvē kaut ko nemainīšu. Tāpēc nevēlos pieķerties kādam vienam profesijas nosaukumam, jo nezinu, kurā brīdī šajā spēlē gribēšu atkal jaunu kursu. Es spēlējos ar dzīvi. Turklāt cilvēki skatās Ekstrasensu cīņas, un viņiem jau ir savs priekšstats par to, kas tad ir gaišreģis. Bet es neesmu tāda tipa gaišreģe! Nenodarbojos ar pazudušu mantu meklēšanu un neskatos, cikos šis vai tas cilvēks izgājis no mājas.  Tā nav mana specifika. Es ļoti labi pītu cilvēka emocionālo ķermeni, dvēseles stāvokli, karmisko informāciju un dzirdu, ko saka viņa sargeņģeļi.

Katram ir tikai viens sargeņģelis?
Vairāki, un tie mainās atkarībā no tā, ar ko nodarbojaties un uz kādas dzīves taciņas esat. Eņģeļiem nav konkrēta veidola, tas ir daudzdimcnsionālas būtnes, tādi paši kā mēs, tikai bez blīvākajiem ķermeņiem, kādi ir mums, cilvēkiem. Eņģeļi nekad mums neuzgriež muguru, bet mēs gan to izdarām. Kad esam apvainojušies uz dzīvi, tajā mirkli esam uzgriezuši muguru saviem sargeņģeļiem. Tad kontakts ar eņģeļiem ir |oti vājš, tāpēc cilvēks jūtas izolēts.

Kā jūs tiekat galā ar informācijas daudzumu, kas ik dienas jums jātulko, jāskaidro saviem klientiem?
Nevienam uz pleciem netiek uzlikts vairāk, nekā viņš spēj panest Sis informācijas ir tieši tik daudz, cik mans energoinformatīvais lauks spēj pārstrādāt. Ja tas vairs nespēj, nākamajā dienā klienti “atbirst” - zvana un saka, ka nebūs.

Ja jūs ikdienā nelietotu savas spējas, vai tās izzustu pašas no sevis?
Nē, tad man būtu depresija. Sai enerģijai kaut kur ir jāpaliek. Ja tā netiek produktī-vi izmantota, lai radītu kaut ko sakarīgu šajā pasaulē, tad tā metas otrādi un sāk darboties destruktīvi. Tad es kļūtu par ļoti psihiski nestabilu cilvēku, kurš klaigātu apkārt: “Vai jūs zināt, ka esmu Dievs!" Tāpēc tos, kuriem šodien ir depresija, aicinu padomāt: kura daļa enerģijas jūsos ir nerealizēta? Mūsu spējas ir mūsu instruments, un tas vai nu dara kaut ko labu, vai arī ārdās.

Kā jūs pavadāt brīvo laiku?
Es nedalu dzīvi brīvajā laikā un darba laikā. Tagad padomājiet - kā cilvēki dzīvo, ja viņiem ir brīvais un nebrīvais laiks? Tatad esam gluži kā cietumnieki. Tāpēc es savu brīvo laiku pavadu, izpaužoties visdažādākajos veidos, lai radītu to pasauli, kurai es ticu un kura man sniedz gandarījumu. Mērķis ir radīt maksimāli vieglas sajūtas, prieku, svētkus.