Kāds tur brīnums, ka daži zāļu sievu Kristīni Šišlovu notur par dziednieci. Ar slotiņu rokā viņa pirtī dara brīnumlietas, kam pati nerod izskaidrojumu, un ir pārliecināta, ka par pirtnieku var izskoloties, tikai darbojoties pie lāvas un perot pēc iespējas dažādākus cilvēkus.
Kāda radiniece šajā pavasari priecājās, ka visu ziemu esot iztikuši bez slimošanas, pat sīko, draņķīgo iesnu nav bijis. Tikko nelāgāka pašsajūta, iedzer puskrūziti tūjas tējas un atkal uz stripas. Ta darīt ieteikusi kāda Līvānu novada zāļu sieva un iecienīta pirtniece Kristīne. Nu ko, braucam uz Turku pagastu!
Valūta - pirts
Kristīne sagaida pirts pagalmā. Smaidīga un basām kājām. “Par pirti man būs grūti visu izstāstīt. Pareizāk sakot, tas nav iespējams,” viņa brīdina un aicina apsēsties pirts priekštelpā, kur jau uzklāts tematisks galds: māla krūzē ieliets piparmētru ūdens, otrā - zāļu tēja, podiņā - “zaļais ķopsis” jeb pesto dabas bērnu gaumē. Teikšu kā ir, pēc garšas ne ar ko nav sliktāks par klasisko itāļu bazilika pesto, bet šī, lūk, ir īsta manta - gatavots no alkšņu, bērzu lapām, nātrēm, strutenēm, slpol-lokiem, skābenēm, gāršām, saulespuķu sēkliņām, citrona sulas un rapšu eļļas. Kristīne sēž uz soliņa, cienā mūs un, šūpodama kājas, stāsta: “Mūsmājās gan šis ķopsis vasarā vairs neiet iekšā. Ta laiks ir pavasari, kad pirmais zaļums izspraucies no zemes. Pavasara nogurums jau tāpēc ari iestājas, ka organisms pagalam sailgojies pēc hlorofila. Man pašai vasaras vidū zāli ēst vairs negribas.Pēc izglītības Kristīne ir mājturības instruktore. “Senāk Smiltenes tehnikumā tādus speciālistus sagatavoja, bet tad sākās juku laiku - mainījās valdības, nauda, paspēju paskraidīt pa pasauli. Tagad zinu, cik tas bija prātigi. Ja būtu visu dzīvi tikai šeit dzīvojusi, noteikti joprojām dīdītu nemiers, ka tur, kur manis nav, noteikti ir labāk. Pastrādāju Šveicē par floristi un sapratu, ka tur gan ir viena garlaicīga dzīve. Nostrādāju gadu, atgriezos mājās un pēc laika braucu atkal uz Sveici. Biju šokā, ka nekas pa šo laiku nebija mainījies. Visi veikali vecajās vietās - pat cenas tādas pašas, ābeles atkal zied, un šveicieši atkal zi-na- par kādu summu rudenī pārdos konkrētu daudzumu ābolu. Tādā garlaicībā ar pelē-jumu var apaugt!”
Lauku romantikai lopkopības gan ne pietrūkst, spriež Kristīne: “Tam rokas būtu par īsām. Ir dažas vistiņas, nekā vairāk. Mana vietējā valūta ir pirts. Kādus tik barterus var sarunāt! Pērn kāds puisis gribēja pirtī nosvinēt dzimšanas dienu un teica: es tev naudā nemaksāšu, atvedīšu pusi cūkas! Kāpēc gan ne?”
Tirgū skolota zāļu sieva
Vidussala ir Kristīnes dzimtās mājas jau trešajā paaudzē. Tagad šeit saimnieko trīs dāmas - Kristīne ar savu mammu un meitiņu Martu, kura rudenī uzsāks skolas gaitas. Zeme, uz kuras māja uzbūvēta, agrāk piederējusi Krustpils baronam, kurš bijis tik labvēlīgs, ka to piešķīris Kristīnes vectēvam kā atlīdzību par karošanu strēlniekos. Nosaukums “Turku pagasts” cēlies no pirmā Krievu-turku kara, jo šeit tika izmitināti turku gūstekņi. “Mamma pēc tautības ir latviete, bet tētis krievs - nācis no vecticībniekiem, kas bēguši no Pētera I. Smējos, ka parasti tētis bija cilvēks kā cilvēks, bet, kad viņā pamodās starovers, tad beigas klāt”Pirms desmit gadiem Kristīne audzējusi stādus. Ziemcietes, skujeņi... Pavasaros, kad stādus veda uz tirgu, pie Kristīnes cita pēc citas nāca vjsādas tantītes - viena pastāsta kādu recēpti, ¿tra iedod kādu lakstu provei. “Aizbrauca. rņājās; . pierakstu visu dzirdēto un pameģiņj^.vai darb'ofās la^Darlbojas! Es domāju, ka tirgū tā notielcarvisiem, bet beigās izrādījās, ka šī nav nekāda tradīcija, ka tieši pie manis nonāca visas zināšanas par augu izmantošanu ārstnieciskos nolūkos.”
Kā trakais kartupelis tanti dullu padarīja
Netālu no Daugavas pārplūstošajās pļavās aug ārstniecības pātaine. Kristīne zina, kur to meklēt. Zied violetiem ziediem un sastopama kā brīvā dabā, tā puķu dobē. “Krievijā un Vācijā pātaine ir visos ārstniecības augu reģistros, to pazīst itāļi un pat lietuvieši, latvieši mazāk. Kāpēc? Nezinu! Ārstniecības pātaine ārstē 99 dažādas kaites, tostarp migrēnu, visas plaušu slimības, aknas, kuņģa un zarnu traktu, reimatismu, podagtiu Kad dāmām to stāstu, sākumā viņas klaidās ar lielu neticību. Droši vien domā - ko nu šī fleitē? Beigās uz visu kompāniju iegādājas vienu paciņu pā-taines tējas testēšanai, bet pēc pāris nedējām zvana un prasa: vai tā tējiņa vēl dabonama?
Bauskā dzīvo kāda sieviete, kura ik gadu, pasūtot trīs kilogramus pātaines tējas. Viņai tagad ir jau 90 gadu, bet, ja tā turpinās, nodzīvos vēl tikpat,” stāsta zāļu sieva.
Savulaik salvijai tika piedēvētas narkotiskas vielas īpašības, tāpēc vienu brīdi to pat gribēja aizliegt audzēt. Kristīne to uzskata par absurdu: “Pagalmā aug citi augi, kuru iedarbība ir daudzkārt spēcīgākajā lieto, gaišā dienas laikā var multfilmas ieraudzīt ir tāds augs, ko tautā sauc par trako kartupeli. Ar izteiktu narkotisku iedarbību. Reiz viena tante cienījamā vecumā bija no trakā kartupeļa saknēm uzvārījusi tējiņu. Skrēja riņķī tā, ka jaunie līdzi netika, un domāja, ka brīnumzālīti atradusi. Otrreiz tā vairāk ieņēma, un sākās murgi - tante tēloja, ka šauj ar ložmetēju, sacīja, ka sienas skrien virsū, bet pagulēja pāris dienu, un murgi atkāpās. Brīvā dabā ir daudz stiprākas zāles par kaņepēm un salviju."
Noskaudums ārā!
Kristīnes pirts vienīgā reklāma ir “viena tante teica”. Laba reklāma, jo vasarā nākas pat pa četrām piecām reizēm nedēļā pirti kurināt. “Pirtī var izdarīt jebko,” saka Kristīne. “Var vecos grēkus noņemt, jaunus uzlikt virsū. Viena mana paziņa pie manis regulāri brauc, lai es viņu noperu pirtī tieši viņas dzimšanas dienā.Lieku apgulties uz lāviņas un pateikt kādu vēlēšanos. Dāma nav precējusies, bet visu laiku to ļoti gribējusi. Šogad peru, un pēkšņi viņa balsī iekliedzas: “Beidzot sapratu, ko nepareizi prasu - man tak’ vajag vīru, nevis vīrieti!” Kā tas darbojas? Ierunā vēlēšanās vārdus ūdenī un uzmet garu. Āda ir mūsu lielākais orgāns, un caur to vēlēšanās nonāk tevi un darbojas. Nedaudz strādāju ar baltu zīmēm. Vienādmalu trijstūrītis ir Dieva zīme. Vienā reizē atbrauca kompānija, tur vīrietis -plus mīnus 60 gadu, plus mīnus liekais svars, drusku sirsniņa klapē. Perot man pēkšņi dikti sagribas viņam uz miesas ar pirts slotiņām uzvilkt Dieva zīmi. Pēc pirts skatos - vīrs kā gailis krūtis izslien, smaids pa visu seju, pašapziņa atgriezusies. Pavisam cits cilvēks. Arī Māras ūdeņu zīme ir laba - palīdz attīrīt organismu."Katram pirtī gājējam jāizbauda trīs posmi. Sākumā visi sasildās uz lāvas, otrajā reizē beidzot tiek uzmests gars un jākarsējas tik ilgi, kamēr “ausis tūtiņā vērpjas un nagi ade-kuši”, joko Kristīne. Trešajā reizē pirtī ved pa vienam un per. “Tad uzreiz redzu, kas cilvēkam par vainu, izkašāju to ārā un ielieku iekšā visādus labumus. Man pirtī galva atslēdzas. Es domāju ar to vietu, kas atrodas kaut kur aiz ausīm. Tad arī varu ieraudzīt visas pelēkās vietiņas, kas cilvēkam kaut kur pie ķermeņa aizķērušās: sāpes, pārpūlēti locekli vai bonusi" no kaimiņienes. Šogad kā nekad agrāk brauc cilvēki, kuriem iekšā visādi brīnumi: noskaudumi, nobūrumi. Reiz nopēru piecu cilvēku kompāniju, un pēc rituāla četri no viņiem sēž un vemj. Nosķaudums, jaunā acs jeb, kā es to saucu, kaimiņienes “bonusi" iznāk ārā tikai caur vemšanu, turklāt tādu, ka gandrīz ķeskas rauj laukā. Tad ir tikai viena doma - kaut jau vakar būtu nomiris. Toties nākamajā dienā cilvēks piezvana un pasaka paldies - jūtoties tik labi, it kā desmit centimetrus virs zemes lidotu.”
Kā nu ne! Ta pati ajūrvēdas pančakarma vien sanāk, tikai tādā latviskā izpildījumā. Ari indieši organismu attīra ar vemšanu izraisošām procedūrām. Kad trešais gājiens pirtī beidzies un nopērtais svētlaimē uz Kristīnes rokām peld pa ūdens virsu dīķī, skats kā no kāda Bībeles sižeta par kristīšanu. “Šajā mirklī visādus brīnumus dažs labs mēdz sarunāt, jo iestājas pilnīga eiforija," brīdina pirtniece.
Rekords - 20 peramie vienā naktī
Savulaik projekta Latgales tematiskie ciemi ietvaros, pateicoties Kristīnes pirtij, Turku pagasts tika nokrustīts par Turku pirts ciemu. Iepretim pirtij, kur pēršanās notiek uz pilnu klapi, stāv otra klusāka māsiņa - melnā pirts. Ta vēl jāsakārto, lai varētu uzņemt cilvēkus. “Vienreiz gan savu paziņu tur nopēru. Nākamajā dienā viņa zvana un saka, ka veikalā aiz muguras divas sievas sarunājušās: te kaut kas dikti pēc žāvētām vistiņām smaržo, tikai tās vistas nekur plauktos nevar ieraudzīt. Tik piedūmota melnā pirts bija!” Joku stāstu pirtniecei papilnam. Tiesa, ari pirtnieces darbiņš paģēr vienu otru stresaināku bridi. Lielākā slodze, kādu nācies turēt - 20 peramie vienā naktī. “Otrreiz neatkārtošu! Toreiz šeit notika seminārs un bija norunāts, ka pirtī ies pieci cilvēki. Kad pirmie iznāca smaidīgi un laimīgi, visiem pārējiem arī sava-jadzējās. Nākamajā dienā pat lāgā pārspļaut pār lūpu nevarēju.”Citā reizē paši pirts tīkotāji neaprēķina savas spējas un varēšanu. “Reiz pēru kādu kungu un dzirdu - šis rūc kā traktors. Vēlāk prasu: kas notika? Tad vīrs atzīstas - ak, jā, aizmirsis pateikt, ka viņam mākslīgā sirds ielikta. Es gandrīz noģību. Bet tādu bezatbildīgo ir daudz. Pērn viens kroņa numurs sanāca. Noperu pirtī trīsdesmitgadīgu cālīti, kurš pēc tam saka, ka dikti griboties paskriet. Arā februāris, 15 grādi mīnusos, pilnmēness, kupenas. Ta viņš aizdesoja - pliks kā tikko no lāviņas nokāpis! Noperu nākamo, bet skrējējs mais. Trešdaļu krūzītes dienā, ne vairāk.”
Par mūsu ierosinājumu saplūkt tūjas ari pirtsslotām, Kristīne krata ar pirkstu un satumst: “Ja ir liela dūša, var nopērties arī ar tūjas slotu, bet tad nākamajā naktī nāks ciemos visi mirušie radi. Tikai stiprs un vesels to izturēs, ja ne, aizies mirušajiem līdzi. Tūja ir atslēga starp šo pasauli un viņpasauli, tāpēc mani šausmina tas, ka jauni, moderni cilvēki tagad stāda tūjiņu dzīvžogus un priecājas, cik skaisti.”
Pirti izrādās var izdziedināt un atjaunināt ne tikai miesu, bet pat aizceļot uz iepriekšējo dzīvi. "Pēršanas brīdī varu aizvest līdz durvīm uz iepriekšējo dzīvi. Tad pārņem sajūta, ka kāds aiz tām gaida, bet, vai tās vērt vaļā, katram pašam jāizlemj.”
Ar odiem jādraudzējas un vārpatu maize jaēd
Nav nekāda zālīšu vākšanas kalendāra, pēc kura zināt, kad kuru ziedu lasīt. Zāļu sievas Kristīnes vienīgā navigācijas sistēma šajā procesā ir pašas intuīcija. “Ja man šodien gribas lasit vārpatu, eju un lasu. Pavasari sāku ar prīmulu lasīšanu dārzā, jo nevaru sagaidīt gaiļpiešus, kas zied vēlāk. Abi augi ir ļoti līdzīgi, un, ja jāizvēlas starp šosejas malā lasītu gaiļpiesi vai dārza prīmulu, es ņemšu otro. Mūsmājās visi pavasarī grib ravēt tieši prīmulas, jo tad var lapinas dobē paēst. Tāpēc tās prīmulu dobes mums tādas plānas padevušās. Draugi no Vācijas reizēm atsūta garšaugu sēklas, bet vienreiz no sēklām izauga vībotnes - tieši tādas kā uz lauka. Prasu: kāpēc vībotnes sūtījāt? Izrādās, Vācijā brīvā dabā tās vairs neaug, jo vībotnēm patīk tikai tīra augsne,” lepojas Kristīne un turpina par vībotnes - dabīgā aspirīna - labumiem. “Ja sāp zobs, dzer vībotnes tēju un gaidi rindu pie ārsta. Vībotnes tēja arī pazemina temperatūru, bet auga sakne satur tādu pašu ēterisko eļļu kā muskatrieksts. “Pietiek izdzert ceturtdaļu glāzes vārpatas sulas pavasarī, lai nekādu pavasara nogurumu nejustu. Kartupeļu talkā jālasa ne tikai tupeņi, bet arī vārpatu saknes, tās jānomazgā, jāizkaltē un jā-samaļ miltos - var cept gardu maizīti. Balta nebūs, drusku pelēcīga, toties garda. Kamēr neviens nezina, ka maizīte cepta no vārpatas, tikmēr garšīga. Kā pastāsti, tā - fui! Tieši tāpat neviens netic, ja saku, ka bērzu lapas ir garšīgas. Savukārt, ja vārpatu saknes novāra un sablendē, var iegūt biezputru, kartupeļu biezeni. Man ir savs lauks, ko katru gadu uzrušinu, lai tur vārpatas aug griezdamās.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru